Grāmatā "Ar sveicieniem no Rīgas" autors Hendriks Hahmērs (Hendriks Hachmer) attainojis unikālo Groningenas kūdras koloniju apsaimniekošanas pagātni, kā arī jūrniecību Rīgā. 19. gs. vidū vairāki simti kuģu kuģoja pa Baltijas jūru no Groningenas. Rīga bija iecienīts kuģu ceļa mērķis. Koksne, graudi, ķieģeļi, linsēklu eļļa, vārdu sakot, tika pārvadāts viss iespējamais. Ceļš (kas veda cauri Kategartas jūras šaurumam vai Rendsburgas kanālam) bija bīstams, bet pilsētas Baltijas jūras piekrastē - kā patvērums, lai sveiki un veseli atkal atgrieztos mājās. Arī groningieši bija bieži šo pilsētu viesi, un neviens vien šo valstu suvenīrs nokļuva uz mājupceļojoša groningiešu kuģa. Pateicoties kuģošanas uzplauksmes periodam, krievu zvaniņi, Rīgas ķegļi, karotītes un krievu porcelāns vēl joprojām ir iecienīti kūdru kolonijās. Ilustrācijām pārpilnajā grāmatā "Ar sveicieniem no Rīgas" raksturoti unikālie kūdru koloniju kuģniecības notikumi Baltijas jūrā, kā arī visi neparastie šī laika perioda suvenīri. Grāmatā ir apkopots pārskats par tā laika sudraba gravējumiem Baltijas jūrā atrastajās karotītēs , kā arī tā laika kuģu saraksts, kas kuģojuši Baltijas jūrā. Grāmatas lielāko daļu veido uzjautrinoši stāsti un anekdotes. Autors ir smēlies idejas no dažādajām vēstulēm, kas atrodas viņa mājās. Vienā no tām vēstīts par kuģu būvētāju Bergu, kurš Napoleona laikā izbēdzis no Francijas nometnes un kājām ticis līdz Rīgai, citā ir stāsts par kapteini Oldenburgeru, kurš iekļuvis sniega vētrā un gandrīz nogrimis ar visu kuģi. H.A. Hachmers grāmatā publicējis stāstus no kapteiņu mīlestības vēstulēm, kā arī stāstus par svešzemnieku un latviešu daiļavu precībām.
Vārdu sakot, darbs ir pārpilns ar anekdotēm un stāstiem. Grāmata tulkota arī latviešu valodā un izdota ar daudzām krāsainām ilustrācijām.
Grāmatu "Ar sveicieniem no Rīgas" varat pasūtīt, rakstot uz e-pastu: info@inboekvorm.nl vai hachmer@veenkoloniaalmuseum.nl
Arī Fēnkoloniālajā muzejā Fēndamā ir dažādi objekti un dokumenti, kas liecina par kuģošanu Baltijas jūrā.
Muzejs ir radies no "Fēnkoloniālās vēstures apvienības" 1939. gadā. Šī, 1939. gada sākumā Fēndamas birģermeistara De Cē ( De Zee) vadībā dibinātā apvienība, ievietojusi vietējā laikrakstā aicinājumu nodot Fēndamas pagastmājā lietas, kas saistītas ar fēnkoloniālo pagātni. Aicinājumam atsaucās. Daudzi cilvēki pārmeklējuši savu māju bēniņus un atnesuši neskaitāmas lietas uz pagastmāju. Tādēļ 1939. gada 15. decembrī ticis nolemts apvienību pārveidot par fondu. Bija radies Fēnkoloniālais muzejs Fēndamā.
Kolekcijas pamatu veidoja lietas, kas bija savāktas, pateicoties aicinājumam laikrakstā. To starpā atradās lietas, kas bija saistītas ar jūrniecības vēsturi. Ne tikai kuģu modeļi, portreti, mapes kuģu dokumentiem, bet arī, galvenokārt, bija pieejamas jau iepriekš minētās Rīgas bļodas, kapteiņu karotes un tāšu izstrādājumi.
2004. gadā muzejs nolēma ierīkot Rīgas zāli, kuras galvenā tēma ir Baltijas kuģošana, un tajā savu noteiktu vietu atraduši daudzi krājuma objekti. Būtisku zāles atmosfēru veido frontālā daļa ar rekonstruētu jūrnieku kafejnīcu un lielu Rīgas ostas fotogrāfiju. Kā debesu dāvana 2005. gadā savu ceļu uz Fēnkoloniālo muzeju atradis plašais Koertu kokzāģētavas arhīvs no Ode Pekelas. Šajā arhīvā citu starpā glabājas divi atšķirīgi rokraksta ziņojumi no Rīgas mākleriem Kleinberga un G.V. Šrēdera (Kleinberg und G. W. Schröder). Pirmoreiz kļuva iespējams rast kopsakaru starp rokraksta ziņojumiem un kapteiņa karoti ar G.V. Šrēdera vārdu no Rīgas. Šie un dučiem citu dokumentu un priekšmetu veido pamatu katalogam un apmaiņas izstādei " Ar sveicieniem no Rīgas", kurus sagatavojis zinātniskais līdzstrādnieks Hendriks Hahmērs (Hendrik Hachmer). Izstāde un katalogs "Ar sveicieniem no Rīgas"tapis sadarbībā ar Zīlhāfenas muzeju Karolīnenzīlā. Papildinošais katalogs tapis pateicoties daudzpusīgajam informācijas materiālu un priekšmetu, attēlu piedāvājumam par braucieniem pa Baltijas jūru un speciāli no Rīgas, bez kuriem nebūtu iespējams pretendēt uz izdevuma pilnīgumu. Baltijas jūras kuģošanas vēsturiskā un saimnieciskā nozīme pati par sevi ir saimniecisku studiju vērta un tikusi plaši aplūkota , bet kopumā nenovērtēta.
21. gadsimta sākumā, ievērojot bijušās Padomju Savienības valstu attīstību, kuģošana Baltijas jūrā atkal kļuvusi svarīga. Aizvien biežāk moderno kravas kuģu jūrnieki uzņem kursu Rīgas virzienā un sūta no turienes sveicienus uz dzimteni. 21. gadsimta kūdras pārvedumi no Rīgu uz Delfzijl ir pēdējie Baltijas jūras kuģošanas vēstures lokā.
No kūdras ieguves līdz jūrniecībai
No 17. gs. vidus lielos apjomos kultivēja Burtangas purvu, lielu purvainu apgabalu pie Vācijas - Nīderlandes robežas. Lai nosusinātu purva apgabalu, tika izveidoti vairāki pamatkanāli un sānu kanāli. Ar kanālu ierīkošanu izveidojās infrastruktūra, līdzīga tai, kāda ir atrodama Eiropā. Līdzās kanāliem tika būvētas mājas, un izveidojās tā saucamie rindu ciemi ( Fēnciemi). Preces galvenokārt tika nogādātas pa ūdensceļiem. Katra zemnieku sēta, dzīvojamā māja un rūpnīca bija aizsniedzama ar kuģi. Sauszemes transportam bija pakārtota loma.
Simtiem upju un ezeru kuģu piegādāja griezto kūdru no purva uz pilsētām, bet atkal atceļā pārtiku uz jaunizveidotajiem ciemiem. Upju un ezeru kuģniecība paātrināja šī purvainā apgabala attīstību.
Rudenī pieauga ūdens pārvadājumi. Augustā sagrieztā kūdra bija tiktāl izžuvusi, ka to varēja transportēt. Vairums pircēju atradās tādās pilsētās kā Amsterdama un Roterdama. Kuģi brauca pa Cuiderezeru, mūsdienās sauktu par Ijzelezeru. Tas gan nebija liels pārbaudījums, tomēr pietiekoši grūts. Tāpat kūdru transportēja uz tādām pilsētām kā Emdene, Brēmene un Hamburga. No Hamburgas parasti veda malkas kravu un dažnedažādas tirdzniecības preces. Arvien nozīmīgāki kļuva šādi ilgstoši kravu pārvadājumi.
1757.-1758. gada ziema bija īpaši auksta, kas bija izdevīgi kūdras pārvadātājiem. 1758. gada pavasarī liels skaits kuģu ceļoja ar kūdras kravām uz Hamburgu, lai pilsētas iedzīvotāji nenosaltu.
Šī tirdzniecība ar kurināmo bija īpaši ienesīga, un tika gūta liela peļņa, kas bieži vien tika ieguldīta jaunos un lielākos kuģos, kas galvenokārt tika būvēti fēnkoloniālajās kuģu būvētavās. Bija tādas kuģu būvētavas, kas izmantoja sazāģētu malku un bieži atradās kokzāģētavu tuvumā.
Kūdras tirdzniecība ar Brēmeni un Hamburgu izbeidzās 1806. gadā, jo holandiešu kūdras tirdzniecībai tika uzlikti nodokļi. Šai sakarā ieguva Emslandes un Ostfrīzlandes purvainie apgabali. Kad 1812. gadā šos nodokļus atcēla, tirdzniecība bija jau izsīkusi un vairs neatguvās. Šeit kūdras tirdzniecību pārņēma ostfrīzieši. Tomēr jau ilgu laiku pirms tam Fēnkoloniju kuģotāji bija meklējuši citus jūras ceļus. Ap 1765. gadu tika uzbūvēti pirmie jūras kuģi, un tad viss attīstījās ātri. Vispirms jau Pekelā cilvēki bija aktīvi jūrasbraucēji. Acīmredzot tie bija labie sakari ar Dollartu, kas veicināja to, ka kuģinieki šeit izgāja ātrāk jūrā nekā tie no Fēndamas. Fēndamā būvētajiem kuģiem vajadzēja visiem braukt caur Groningenas pilsētu ar tās mūriem. "Mazā osta", kā to izsaka jau nosaukums, atradās tādā vietā, ka Fēnkoloniju kuģu būvētāji varēja uzbūvēt tikai kuģa korpusu. Pēc tam kuģis tika vilkts uz Groningenu un aprīkots pilsētas Ziemeļu ostā. Tā Fēnkoloniju kuģi praktiski vairs neatgriezās atpakaļ to uzbūvēšanas vietā. Tāpēc, ka attīstījās kuģu būvniecība un aizvien vairāk paplašinājās Fēnkoloniju ciemi, bija liels pieprasījums pēc malkas. Aizvien biežāk to piegādāja Fēnkoloniju kuģi no tādām zemēm kā Norvēģija, Zviedrija, Igaunija, Latvija un Lietuva.
Caur Zundu
1792. gadā caur Zundu izbrauca 305 Pekelas kuģi. Ar tiem Pekela atradās otrajā vietā aiz Amsterdamas 534 kuģiem. Sekoja Groningena ar 197 kuģiem, Fēndama ar 76 kuģiem bija tikai sestajā vietā. Pekela tātad acīmredzot guva peļņu no labākajiem "Westerwoldse A un Dollart" sakariem. Arī Groningenas jūrnieku skaits 18.gs. beigās frīziešu vidū pieauga . 18.gs. beigās un 19. gs. sākumā Napoleona kari nelabvēlīgi ietekmēja kuģniecību. Angļi neuzticējās nīderlandiešiem, jo viņi domāja, ka nīderlandieši ir par Franciju, un tātad karā iesaistījās arī Nīderlandes kuģniecība. Angļu blokāde izraisīja papildus saimnieciskos zaudējumus, un daudzi jūrnieki lika savus kuģus karogot citādi, lai tos nevarētu pazīt un lai varētu izbraukt cauri. Visbiežāk viņi izvēlējās neitrālu valstu karogus, kā piemēram, Kniphauzenas, kas atradās ziemeļaustrumos no Ostfrīzlandes. Ziemeļi ilgu laiku bija populāra kā apieta osta, kad Napoleons Kontinentālajai Tirdzniecības Apvienībai bija aizliedzis tirgoties ar Angliju, maza jūrnieku grupa guva peļņu no kontrabandas tirdzniecības. Preces atklātā jūrā tika slepeni pārkrautas no viena kuģa uz otru. Taču šī kontrabandas tirdzniecība daudzās grāmatās tiek tik ideālistiski aprakstīta, ka rodas priekšstats, ka no tās ļoti iedzīvojušies visi Groningenas jūrnieki. Patiesībā tā bija tikai relatīvi maza grupa. Fakts ir tāds, ka jūras kuģu skaits provincē stipri saruka. Ap 1810. gadu kuģniecība palika agrākā līmenī. Daudz kuģu atradās ārzemju ostās. Daži jūrnieki palika Baltijas ostā vai devās uz Dienvidameriku, lai tomēr turpinātu kuģot. Arī kontrabanda bija tikpat kā izbeigta. Helgolande ilgu laiku kalpoja kā starpnoliktavas veids manufaktūru un citām precēm no Anglijas. 1811. gadā piebraukšana pie šīs salas tika izsludināta par valsts nodevību, un jūrnieki par to varēja dabūt nāvessodu. Speciāli šim mērķim Groningenā pie kāda C. B. Meijera (C. B. Meijer )Aurihā pasūtīta giljotīna, taču neviens no Fēnkolonijas jūrniekiem tādu nāvi nepiedzīvoja. Pēc Vaterlo kaujas 1815. gadā jūrniecība atkal lēnām uzplauka. 1818. gadā Groningenas provincē bija 69 kuģu būvētavas, 22 tauvu , 9 buru un 12 korpusu izgatavošanas vietas. Kuģu būvētavas tajā gadā izgatavoja tikai 24 jūras kuģus. 1827.gadā kuģniecības vadība sekmēja, ka pēc karaliskā lēmuma tika nodibināta prēmija jaunuzceltiem kuģiem, kas bija smagāki par 170 tonnām.Šī prēmija stimulēja fēnkoloniālo kuģniecību. Tomēr visu starpā palika daudz mazo kuģu, vieglāku par 170 tonnām. 1874. gadā no 113 Pekelā reģistrētiem kuģiem 79 bija vieglāki par 170 tonnām. No šiem septiņdesmit deviņiem 16 bija vieglāki par 100 tonnām un galvenokārt ne lielāki par vidējiem upju un ezeru kuģiem.
Īpaša ir arī Groningenas situācija salīdzinājumā ar citām vietām. Šī vieta atrodas tuvāk jūrai, tādēļ te varētu būt lielāki kuģi, bet tā nebija. Groningena bija mazo jūras kuģu pilsēta, no kuriem tikai daži bija smagāki par 100 tonnām.
Zapemēra ar saviem 57 jūras kuģiem ar vidējo tonnāžu no 169 darbojās ievērojami labāk. Lielākie kuģi tika izmantoti "F. Van Calcar" rēderejā Hūgecandē. Kapteiņa B. Muldera (B. Mulder) vadītais trīsmastu šoneris "Entreprise II " ar savām 174 tonnām apsteidza visus Fēnkoloniju jūras kuģus. Patiesībā burāšanas sākumā visvairāk naudu nopelnīja mazo kuģu jūrnieki, braukdami gar piekrasti. Taču 19. gs. gaitā šai sakarā notika pārmaiņas. Fēndamieši vēl joprojām būvēja šonerus, skaistus, graciozus kuģus, kas varēja relatīvi ātri burāt. Pekelas būvētavas pārsteidzoši ilgi izgatavoja reti neveiklus piekrastes kuģus.
19. gs. smagsvara pārvadātāji
Kurš pārlapo jūrniecības laikrakstus, diezgan ātri nonāk pie atziņas, ka fēnkoloniālie jūrnieki bija 19. gs. smagsvara pārvadātāji. Reti šādi jūrnieki bija Groningenas ostā. Ceļojumi no Rīgas uz Ņūkāstlu, no Ņūkāstlas uz Ruānu, no Ruānas uz Sanktpēterburgu nebija nekas neparasts. Tas, ka ne visi kari negatīvi ietekmēja jūrniecību, pierādās 1853. gadā. Šī gada otrajā pusē izcēlās karš starp Krieviju un Turciju. Karam tika sekots ik uz soļa "Veendammer Courant". Cīņas burzmā iesaistījās arī Francija, Anglija un Austrija, bet labi apbruņotā Prūsija tai pašā laikā bija tikai novērotājas lomā. Nīderlande palika neitrāla un Fēnkoloniju jūrnieki, kuri galvenokārt burāja Baltijas jūrā, no kara iedzīvojās.Tā bija īpaša māksla - sasniegt krievu ostas un tur nodot kravas, pirms kāda no tām netiek bloķēta. Tika nopelnīta liela nauda. Kravas kuģi uz Sanktpēterburgu nopelnīja visus 90 guldeņus par kravu, kaut arī patiesībā normāla summa bija 20 līdz 30 guldeņi. Kāds fēndamiešu kapteinis atceras, pēc hronista H.J. Topa (H.J.Top), ka vienā vienīgā ceļojumā uz Rīgu ieguvums bijis vairāk kā 9000 guldeņu. Cits kuģa kapteinis, ar smagāku kā 80 tonnas kuģi, pirms blokādes sākuma veicis vēl divus reisus. Vienu uz Arhangeļsku, otru uz Rīgu. Pēc nostāstiem, viņš varēja savai sievai aizsūtīt vairāk kā 20000 guldeņu.
Kuģu būve Fēnkolonijās milzīgi pieauga Krimas kara laikā. Katrs gribēja no tā iedzīvoties un peļņu pie izdevības ieguldīja jaunos kuģos. Pateicoties jūrniecības uzplaukumam, 1856. gadā Fēndamā Baznīcas ielā tika nodibināta jūrniecības skola. Bija jākārto eksāmeni, lai iegūtu stūrmaņa rangu Eiropas un Atlantijas braucieniem. 1878. gadā, pēc valsts eksāmenu ieviešanas, skola tika slēgta un skolēniem bija jādodas uz Groningenu vai Delftu.
19. gs. beigās fēnkoloniālā jūrniecība savu spožumu zaudēja. 1893. gadā Nīve Pekelā vairs bija tikai 24 reģistrēti jūras kuģi, salīdzinājumā 1870. gadā - 150. Citos Fēnkoloniālos ciemos varēja novērot to pašu. Relatīvi mazie kuģi vairs nevarēja konkurēt ar daudz lielākiem burukuģiem un lielajiem tvaikoņiem. Tas, kurš palika uzticīgs jūrniecībai, ceļoja uz Delftu un pa Groningenas pilsētu vai meklēja savu laimi Dordrehtā, Roterdamā un Amsterdamā. Daži jūrnieki pat palika ostas pilsētās Baltijas jūras piekrastē.
